Edgars Račis
Edgars Račis ir viens no gados vecākajiem mūsu biedrības biedriem, kuram šogad apritēs 95 gadi.
Cienījamais vecums Edgaram nav šķērslis, lai ikdienā ar divriteni mērotu vairākus desmitus kilometru. Velosipēds viņam bija bērnības sapnis, un liktenīgā kārtā 1945. gadā, 15 gadu vecumā, paklausot mātes norādījumam (“aizej pastrādāt, nevis blandies riņķī”), Edgars uzsāka darbu velosipēdu rūpnīcā “Sarkanā Zvaigzne” kā velosipēdu montētājs.
Jau tajā pašā gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts raksts, kurā uzslavēts Edgara un viņa brigādes darbs: strādājot pie lodīšu šķīvju iespiešanas, zobratu montāžas, dubļu aizsargu sagatavošanas un rāmja priekšdakšu montāžas, brigāde izpildīja ražošanas plānu par 104 %, izgatavojot 1900 velosipēdu, bet mēneša plānu – pat par 300 %.
Par normu pārsniegšanu brigādei tika piešķirta 120 rubļu prēmija, un pavisam drīz Edgars iegādājās savu pirmo divriteni. Viņš ar smaidu atceras, ka brigādē bija četri cilvēki, kuri savā starpā dalīja normas, lai paaugstinātu ceha ražīgumu, kā balvu saņemot arī brīvpusdienas.
Katru darba dienu pusdienu pārtraukumā viņi ņēma savus velosipēdus un ātrā tempā brauca uz netālu esošo Ķīšezeru, nopeldējās un tad devās atpakaļ uz fabriku. Šajos braucienos Edgars trenēja savu izturību un ātrumu.
Drīz vien viņš kopā ar tā laika riteņbraukšanas “dūžiem” – Aleksandru Jurjevu, Albertu Džarcānu, Almu un Voldemāru Lassi, Jēkabu Vilsonu un citiem, trenera Kipelda uzraudzībā startēja riteņbraukšanas sacensībās, līdz 1949. gadā tika iesaukts dienestā.
Sacensību laikā Edgars iepazinās ar Hariju Japiņu, topošo riteņbraukšanas leģendu un divkārtēju PSRS čempionu treka riteņbraukšanā. Viņi kļuva par labiem draugiem, kopīgi trenējoties un piedzīvojot dažādas blēņas. Pēc trenera lūguma Edgars pārvilināja Hariju no kluba “Dinamo” uz “Spartaku”, par ko abi saņēma jaunu ekipējumu – kreklus, apavus un citas lietas, kas tolaik bija liels deficīts.
Pēc dienesta Edgars aktīvi darbojās tūristu klubos kā velotūristu grupu vadītājs. Braucieni notika reizi divos gados – uz Karpatiem, Igaunijas salām, Gruzijas un Pamira kalniem. Gatavojoties braucieniem, Edgars rīkoja seminārus un veidoja maršrutu aprakstus, izveidojot veselu bibliotēku ar praktisku pieredzi.
Arī šodien Edgars gandrīz katru dienu sēžas velosipēda mugurā, ikdienā nobraucot līdz pat 30 kilometriem. Viņa mērķis mēnesī ir vismaz 1000 kilometru. Viņš aktīvi piedalās Latvijā organizētos riteņbraukšanas pasākumos.
“Nevar ļaut locītavām ierūsēt. Kad izbrauc, tad nekas nesāp – ir labāks miegs un apetīte. Citi staigā ar sunīšiem, bet mans sunītis ir ritenis.”
Vēlamies parādīt arī Edgara Rača pierakstus, kuros kopš 1998. gada viņš detalizēti fiksē laikapstākļus, nokrišņus un mēnesī nobrauktos kilometrus (skatīt pievienoto video).
1946. gada Rīgas kinohronikas studijas
kinožurnāls (sižets sākas 2:00 minūtē):
Skatīt kinožurnālu
Piezīme: 02:41 minūtē jaunais Račis kļūdaini nosaukts par Dunduru.
Skatīt video Facebook📸 Fotogrāfiju galerija
Ņem vērā: fotogrāfiju kopēšana un izmantošana bez RSB “Latvello” rakstiskas atļaujas ir aizliegta.
Komentārus un skatītāju diskusijas iespējams apskatīt biedrības Facebook lapā.
