Rubrika “Sportista dienasgrāmata” – #1
Jānis Deisons – ātrslidotājs, riteņbraucējs un neskaitāmu rekordu ieguvējs!
Lai sniegtu plašāku informāciju par Jāni, šajā rubrikā ievietosim detalizētu pārskatu par viņa sportiskajiem sasniegumiem, kā arī interesantākajām fotogrāfijām, kuras mums pirms pāris gadiem nodeva pats Jānis. Papildus ievietosim interviju, kurā viņš dalījies ar savām atmiņām un pieredzi, attīstot prasmes ātrslidošanā un riteņbraukšanā.
Jānis Deisons: “Jocīga padarīšana. Uz naženēm (slidām) pirmoreiz uzkāpu VEF stadionā, jo vajadzēja aizstāt kādu saslimušo kolēģi. Piecsimtniekā startēju ar citu uzvārdu (fui, Deison!) un stabili visus vinnēju – šķiet, 53 sekundes ar “kapeikām”. Dalībnieku toreiz čumēja un mudžēja kā to var aizmirst, salīdzinot ar šodienas absolūto vakuumu! Klāt bija Spartaka toreizējais treneris Artūrs Vēveris, un redzot, ka es tik labi nojoņojis, ņēma komandā.”
“Maz Latvijā tādu cilvēku, kas sporta gaitas sākuši ar ātrslidošanu. Atteikties no uzaicinājuma stāvēt zem Spartaka karoga nespēju. Mani Tabaka dāvātie “naži” (Latvijas ātrslidotājs Aleksandrs Tabaks) grieza – vienā rāvienā iekļuvu komandas pamatsastāvā un drīz vien braucu uz savām pirmajām sacīkstēm aiz republikas robežas, uz Kirovu.”
“Šie mači katru gadu notika citā pilsētā. Tajos laikos, kad ātrslidošana Latvijā sita augstu vilni, arī Deisons bija lielā vīrā. Ko lai saka – kādu brīdi man piederēja republikas rekords 500 m distancē. Biju diezgan labs daudzcīņnieks, pa divi lāgi (1953–1954. gadā) vinnēju četru distanču summā.”
Kā dzelzainais spartakietis pārtapa par dinamieti?
“1952. gadā man, jaunajam Spartaka gurķim, vajadzēja aut kājās armijnieku zābakus.
Kļuvu par dinamieti, sākumā Lietuvas pilsētā Mariampolē
trīs mēnešos apgūstot robežsarga iemaņas.
Atgriezos Rīgā, un turpinājumā kara lietās mani vairs netraucēja,
jo skaitījos perspektīvais sportists.”
Kas un kā tevi ievilināja treka riteņbraukšanā?
“Galvenais bija avīzē lasītais aicinājums…
Aizgāju uz Marsu, bet tur jau priekšā “spēlējošais” treneris Vitolds Sāvičs.
Prasa, vai gribot izskoloties par trekistu.
Piekrītoši pamāju, pretī saņemot cirka monociklu ar vienu riteni,
diviem pedāļiem un sēdekli uz diezgan augsta “kāta”.
Ja apgūšot šo zirgu, būšot trekists.
Kas cits atlika – trīs dienu laikā kļuvu gan par ekvilibristu, gan par trekistu.”
“Bija zināms, ka Helsinku olimpiādes programmā būs tandēms… Man un Harim Japiņam. Cita starpā, uz Helsinku spēlēm gatavojās trīs latvieši: trekā mēs ar Hari, šosejā Alberts Džarcāns… Treneris pateica skaidri un gaiši: “Deison, tev jānomet liekais svars.””
“Nebija iebildumu vairāk nekā 13 gadu turēties spicē. Sapratu, ka esmu vajadzīgs kā sparingpartneris. Ar mani rēķinājās. Iznāca pat tā – tuvojos sporta gaitu noietam, nāca augšā Imants Bodnieks. Neskaudu, palīdzēju viņam taktikā. Man svarīgi, lai Latvijā treka sprints būtu arī pēc manis.”
Autors: G. Ķīsis
📸 Fotogrāfiju galerija
Ņem vērā: fotogrāfiju kopēšana, reproducēšana vai izmantošana bez RSB “Latvello” rakstiskas atļaujas ir aizliegta.
Komentārus un skatītāju diskusijas iespējams apskatīt biedrības oficiālajā Facebook lapā pie konkrētā raksta.
Skatīt komentārus Facebook
